Eiropas brīvprātīgais darbs maina
2018.gada nogale un 2019.gada pats sākums divās Alūksnes un Apes novadu izglītības iestādēs atnāca ar pavisam jaunu pieredzi. 2018.gada oktobra beigās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā brīvprātīgo darbu sāka Aleksandra no Francijas, bet 2019.gada janvāra pēdējā dienā Alūksnē ieradās franču jaunietis Antuāns, kurš līdz augusta beigām strādā pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis”.
Aleksandras pārdomas par Eiropas Brīvprātīgā darba pieredzi.
Jautāta, ko dalība Eiropas Brīvprātīgā darba projektā Aleksandrai devusi, viņa stāsta, iemācījusies vairāk par sevi. “Pirms Latvijas es nezināju, ko domāt par dzīvi. Vecmamma teica, lai atrodu darbu, dzīvoju dzīvi kā ierasts. Francijā nav īsta izaicinājuma, viss ir pierasts un zināms. Atbraukt uz pilnīgi jaunu vietu, kur nezinu valodu, kultūru, cilvēkus, ir liels solis. Tagad zinu, ka varu dzīvot patstāvīgi. Tagad vēlos jaunu ārvalstu pieredzi. Vecmamma noteikti nebūs pārāk priecīga.”
Aleksandra stāsta, ka sākuma bijis nedaudz grūti, jo neko nezināja. Uz Latviju viņa brauca bez informācijas bagāžas, jo vēlējās valsti iepazīt pilnīgi no jauna, bez iepriekšējiem pieņemumiem un priekšstatiem. Sākotnēji ir bijis grūti saprast, kā cilvēki komunicē, saprast dažādos skatu punktus. Bet viņa priecājas, ka arī vietējie cilvēki ļoti centās, lai saprastos. Aleksandra jau Francijā esot, centās kļūt atvērtāka, vairāk komunicēt ar citiem cilvēkiem. Tāpēc lēmums iesaistīties projektā viņai bijis jo īpašs. Esot Latvijā viņa jūt, ka ir kļuvusi daudz atvērtāka, izmēģinājusi daudz ko jaunu.
Strādājot skolā, Aleksandra novērojusi atšķirības start skolām Francijā un Latvijā. Viņai pārsteigums bijis, ka vēsturei šeit veltīti divi atšķirīgi mācību priekšmeti – Latvijas un Pasaules vēsture. Interesanti, ka puišiem un meitenēm ir nodalītas darbmācības stundas. Apes skolā skolēni gan mācībās, gan brīvajā laikā izmanto daudz galda spēļu. Tāpat sākotnēji viņa nevarēja saprast, kā tik īsā mācību stundā (40 minūtes) iespējams apgūt visu nepieciešamo, jo Francijā mācību stunda ir apmēram 50 minūtes gara. Vislielāko atšķirību Aleksandra saskatījusi skolēnu un skolotāju attiecības, kas ir ciešas, personiskas un ģimeniskas. Apes skolā tiek organizētas dažādas ekskursijas, brīvā laika un pēcstundu aktivitātes, līdz ar to skolotāji un skolēni ne tikai formāli mācās nepieciešamo, bet arī daudz vienkārši sarunājas, diskutē, jautā. Ļoti vērtīgas Aleksandras skatījumā ir ekskursijas, kur dodas skolēni un skolotāji, jo ekskursijas bērniem un jauniešiem atver daudzas duvis, veidojot priekšstatu par apkārt notiekošo un domājot par nākotnes iespējām.
Aleksandra ir pateicīga par iespēju satikt gan Latvijas cilvēkus, gan daudzos ārvalstu brīvprātīgos, izzināt dažādus dzīves skatījumus un diskutēt dažādiem tematiem, par vērtībām, par Eiropu.
Ko Aleksandra darīs pēc atgriešanās Francijā? “Es konkrēti neplānoju. Dzīvoju no dienas uz dienu. Redzēsim 😊”
Antuāna pārdomas par Eiropas Brīvprātīgā darba pieredzi.
Jautāts, kā brīvprātīgais darbs mainījis viņa dzīvi, Antuāns daudz un aizrautīgi stāsta. “Man vairs nav iemesla nedarīt lietas. Francijā es mācījos un strādāju. Man it kā bija labs darbs, laba alga, bija viss, lai sāktu “nopietnu” dzīvi. Tāds uzskats ir daudziem cilvēkiem Francijā – ganvenais atrast labu darbu, pelnīt naudu un dibināt ģimeni. Bet es izvēlējos doties brīvprātīgajā darbā uz Latviju. Es jūtos jauns. Es vairs nejūtu spiedienu, man vairs nav svarīgi sabiedrībā pieņemti uzskati par vecumu, pienākumiem, kā būtu jādzīvo. Vairs nevēlos tērēt laiku man nevērtīgām nodarbēm. Gribu baudīt dzīvi un iespējas, ko tā sniedz! ”
Pirms došanās uz Latviju daudzi draugi Antuānu nesaprata, kāpēc viņš izvēlējies pamest labu darbu un Franciju, lai dotos uz Latviju, par ko neviens īsti neko nezināja. “Tagad es jūtos bagāts. Esmu saticis tik daudz dažādu cilvēku, dzirdējis tik daudz stāstu. Es varu ceļot, strādāt ar sevi, mācīties. Latvijā no jauna esmu atradis savu zinātkāri!” Antuāns uzskata, ka arī cilvēki Alūksnē ir ļoti zinātkāri un ieinteresēti, vienmēr jautā, kāpēc Antuāns ir Alūksnē, kā viņam te sokas, ar ko viņš nodarbojas.
Antuāns Alūksnē un PII “Sprīdītis” kolektīvā jūtas kā mājās. Viņš projekta laikā labi pavadījis laiku arī ar citiem ārzemju brīvprātīgajiem, bet tomēr atzīst, ka vislabāk jūtas vietējo cilvēku pulkā. Bērnudārzā ir ģimenes sajūta. Arī ārpus darba viņš Alūksnē iepazinis lieliskus cilvēkus visdažādākajies vecumos.
Viņš ir pateicīgs ikvienam cilvēkam, ko saticis, kas viņu tik labi uzņēmis un ļāvis justies kā mājās. “Es neatvados, bet saku uz drīzu redzēšanos. Varbūt ne ļoti drīz, bet es noteikti atgriezīšos Alūksnē!”
Aleksandra brīvprātīgā darba laikā bērniem un jauniešiem piedāvāja franču valodas un šūšanas nodarbības, palīdzēja skolas pasākumos, kā arī vienu reizi mēnesī Apes iedzīvotājus aicināja iepazīties ar franču kultūru. Savukārt Antuāns sevī atklāja prieku pavadīt laiku ar bērniem, rotaļāties, doties pastaigās un visos iespējamajos veidos atbalstīt iestādes kolektīvu ikdienas darbos.
Abi jaunieši bija daļa no biedrības “Alūksnes nevalstisko
organizāciju atbalsta centrs” projekta “Eiropas misija - Alūksne”, ko finansiāli atbalsta ES programma "Erasmus+". Finansējumu administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisija nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.